Muižas kungi
Pakrojas muiža pirmo reizi rakstiskajos avotos pieminēta 1531. gadā. Muižas dibinātājs un pirmais īpašnieks bija Rietavas tiuns M.Vakavičs, vēlāk muižā valdīja V.Martinavičs, A.Koleckis, S.Juškevičs, muižnieks Zabielas un vēlāk grāfs Minsters. 1786. gadā grāfiene Aleksandra Minstere apprecējās ar Vilhelmu fon Ropu, un muiža nonāca Ropu dzimtas īpašumā kā daļa no grāfienes pūra.
Pakrojas muižā valdīja vairākas Ropu paaudzes: Teodors (1783.-1852.), Hermanis (1810.-1890.), Leons (1860.-1940.) un Jūlijs (1910-1944).
Muiža pirmās ēkas tika celtas no koka. Muižas ķieģeļu ēku ansamblis celts no 1817. līdz 1840. gadam, izmantojot vietējos materiālus. No 1835. līdz 1840. gadam muižas zemē tika ierīkots liels angļu stila parks.
Pils bija pilna ar mākslas dārgumiem. Tostarp tēlotājmākslas kolekcija – gleznas, grafika un tēlniecība, daži no šīs kolekcijas mākslas priekšmetiem bija īpaši interesanti un reti sastopami. Par kolekcijas veidošanas aizsācēju tiek uzskatīts Teodors fon Rops, kurš apceļojis Franciju, Itāliju, Spāniju un atvedis daudzus itāļu, holandiešu un franču mākslinieku darbus. Kolekcija tika papildināta, tās priekšmetus bieži pārdeva un pārvietoja pa dažādām Ropu muižām Lietuvā un Latvijā. Par kolekcijas darbiem, kas tika pārdoti, zināms, ka tikai daži ir nonākuši publiskajās vācu un itāļu kolekcijās. Pēc nacionalizācijas 1940. gadā kolekcijas gleznas tika nogādātas M.K.Čurļoņa mākslas muzejā Kauņā, bet viena glezna un divas skulptūras nonāca Šauļu “Aušras” muzejā.
Muižas īpašniekiem Ropiem piederēja ap 6500 desetīnu zemes. Kopš barona Vilhelma Ropa laikiem muižā izveidojusies komercsaimniecība, kas nesusi lielus ienākumus. 1866. gadā tika iekārtota muižas aptieka, kas apkalpoja 3956 apkārtnes iedzīvotājus, un tai līdzās atradās arī slimnīca uz divpadsmit vietām. 1897. gadā Pakrojā darbojās paraugkredītsabiedrība, kuru vadīja barons Leons fon Rops. 1909. gadā muižā tika izveidota alus darītava un ierīkotas tvaika dzirnavas. Pēc Pirmā pasaules kara Pakrojas muiža bija paraugsaimniecība, kas bija slavena ar rūpniecisko lopkopību.
Pēc 1922. gada zemes reformām Ropu saimniecība saruka: īpašniekiem bija atstāts muižas centrs un 300 hektāri zemes. Tika veikta meliorācija, tālāk attīstīta lopkopība, dārzkopība un biškopība. 1940. gadā muižu mantoja Jūlijs fon Rops. Kara laikā muižā atradās vācu repatriācijas štābs. 1944. gadā Jūlijs fon Rops kopā ar kara bēgļiem atkāpās uz Rietumiem, un viņa tālākais liktenis kļuva nezināms.
Pēc kara Pakrojas muižā tika izveidoja padomju saimniecību, un 1959. gadā sākās pils atjaunošana, kas kopumā ilga divdesmit gadus. Tika dibināts lauksaimniecības tehnikums, kas vēlāk kļuva par lauksaimniecības personāla apmācības skolu.
Šobrīd rekonstruētās ēkas izmantoizmitināšanai, ēdināšanai, telpu iznomāšanai, pasākumiem un citiem atpūtas pakalpojumiem un aktivitātēm, tematisko ekskursiju un izklaižu rīkošanai. Pakrojas muiža šobrīd ir funkcionējošs, “dzīvs” arhitektūras mantojums, kas ļauj cilvēkiem izjust dzīvi tādu, kāda tā bija 19. gadsimta beigās, un piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan viesus un tūristus no Lietuvas un visas pasaules.
