Muižas ansamblis*

Pakrojas muiža atrodas Lietuvas ziemeļu daļā esošajā Pakrojas novadā, kas ir slavens ar dolomīta raktuvēm, krietnām alus darīšanas tradīcijām, augstmaņu un bajāru virtuvi un savdabīgiem nostāstiem. Lielākā daļa lietuviešu muižas apkārtni pazīst no leģendām par „pasaules salīdzinātāja“ un „razbainieka“ Tada Blindas slavenajiem varoņdarbiem, kas ir notikuši tieši šajā pusē.

Klasicisma stilā celtā Pakrojas muiža ir lielākais līdz mūsdienām saglabājies muižas komplekss Lietuvā un ir iekļauts Lietuvas kultūras mantojuma objektu reģistrā, kā arī ir ierakstīts Lietuvas rekordu grāmatā kā lielākā aizsargājamā un kultūras pieminekļu sarakstā ierakstītā muiža.

Pakrojas muižas ansamblis no stila viedokļa atšķiras no citām Lietuvas muižām. Te stilistiskā formu izteiksme un harmonija ir raksturīga gan reprezentatīvajiem, gan saimnieciskajiem objektiem, kas ieskāvuši ansambli vienojošu un tā akcentus papildinošu simtgadīgo parku. Pakrojas muiža ir izteiktas ass kompozīcijas ansamblis, kurā ēkas veido četras grupas: centrālo, kura pilda reprezentatīvo funkciju, divas saimnieciskās un ražošanas.

 

Muižkunga māja

Iespaidīgākā un lielākā Pakrojas muižas ansambļa ēka ir greznā divstāvu muižkunga māja, kas atrodas kompleksa centrā. Tiek uzskatīts, ka šī ēka ir uzcelta XIX gs. sākumā. Muižkunga māja ir majestātiska būve ar vienu īpašību, kas to atšķir no citām Lietuvas muižām — Lietuvā unikālo triju portiku izmantojumu muižkunga mājā, ko veido viens sešu kolonnu portiks pamata fasādes centrā un abās pusēs esoši vēl divi četrkolonnu portiki. Analogu šādam arhitektoniskajam risinājumam būtu grūti atrast kaut kur citur Lietuvā. Lai gan muižkunga mājas arhitekts nav zināms, ņemot vērā tālaika muižas īpašniekus, jādomā, ka visdrīzāk tas ir bijis kāds speciāli no Vācijas vai Latvijas uzaicināts arhitekts.

Šobrīd Pakrojas muižkunga mājā joprojām notiek restaurācijas darbi. Tajā jau ir ierīkota banketu zāle, terases un balkoni.

Parks

Ainaviskais muižas parks, kura struktūra ir saglabājusies vēl līdz mūsdienām, tika iekopts 1850.—1860. gadā. No vienas puses teritoriju dabīgā veidā norobežo aizsprostotās Krojas upes krasts, bet no otras puses to ietver laukakmeņu mūra žogs. Saskaņā ar tālaika parku plānošanu priekšrocība tika dota dabiskiem veidojumiem un dabiskuma imitācijai. Parkā aug ap 26 koku sugām, starp tiem atrodami jau pirms vairākiem simtiem gadu atvesti un iestādīti reti augi no dažādām pasaules vietām.

Muižkunga mājas priekšā atrodas liels zāliens, gar kura malām ved takas, beigās satekot vienā, uz muižas ziemeļu teritorijas virzienu aizvedošā takā, un beidzas pie iespaidīgiem metāla vārtiem, kas atšķir divas atšķirīgas muižas funkcionālās daļas — dienvidu un ziemeļu. Vārti, kurus grezno augu un heraldikas motīvu kalumi un ar kuriem ļoti lepojās muižas īpašnieks, tika nopirkti Rīgā notikušā izstādē.

Arkas tilts

Muižas ansambli rotā pirms dažiem gadiem restaurētais arkas tilts pār Krojas upi. Eiropā ir tikai divi šāda stila tilti. Šis tilts ir Lietuvā vienīgā vēlā klasicisma dolomītu būve. Šī ir viena no piemērotākajām vietām romantiskām pastaigām vai ērtai pasēdēšanai ar makšķeri.

Meldera māja

Vēlā klasicisma iezīmes saglabājušā meldera māja ir celta XIX gs. I pusē pie Krojas upes — muižas ansambļa ziemeļu daļā. Šī ēka ar savu lielumu un neraksturīgo divslīpju jumtu atšķiras no citām muižas ziemeļu daļas ansambļa ēkām. Šobrīd rekonstruētajā meldera mājā darbojas viesnīca „Stadala“.

Ūdensdzirnavas

Pakrojas muižas ūdensdzirnavas ir Lietuvā unikālas šāda veida vēlā klasicisma arhitektoniskā risinājuma un greznu klasicisma formu ietverošas dzirnavas. Tās atrodas muižas ansambļa ziemeļu daļā pie Krojas upes. Ūdensdzirnavas tika uzceltas 1823. g. un sastāv no divstāvu taisnstūra formas nevienāda garuma korpusiem, kurus savieno fasādes siena.

Rekonstruētajās ūdensdzirnavās ir ierīkota sarīkojumu un konferenču zāles.

Vējdzirnavas

Lietuvā pirmās vējdzirnavas sāka celt XIV gs. Baltijas jūras piekrastē. XIX gs. sākumā vējdzirnavas bija kļuvušas populāras visā Lietuvā, bet to visvairāk tika uzcelts Lietuvas vidienē — Panevēžas, Šauļu, Naumiestes un Vilkavišķu apriņķos.

XIX gs. II pusē Lietuvā darbojās ap 200, bet 1921. g. jau ap 1000 vējdzirnavām. Vējdzirnavas būvēja līdzenumos, kuros valda vienmērīgi, nevirpuļojoši vēji. Nelīdzenās vietās vējdzirnavu būvlaukumus izvēlējās uz augstākiem pauguriem. Skatījās, lai šīs ēkas neaizsegtu savrupi koki, mežs un citas ēkas.

Lietuvā zemkopji kopš vissenākajiem laikiem graudus tika maluši mājās, tos berzējot starp dzirnakmeņiem, bet kopš X gs. tika izmantotas ar roku griežamas akmens dzirnavas. Agrākos malšanas rīkus — beržamās un griežamās akmens dzirnavas — darbināja cilvēka muskuļu spēks. Berzējamās dzirnavas tika izmantotas aizvēsturiskajos laikos, bet līdz mūsdienām tās ir saglabājušās reti: tās tiek pieminētas mītos, leģendās un teikās. Ar roku darbināmas dzirnavas ir senākais un pamata malšanas rīks. Etruski to izmantojuši jau 500 gadus pirms Kristus, bet Rietumeiropā šādas dzirnavas pirmo reizi parādījās mūsu ērā. Dzirnakmeņus izkala tie paši meistari, kuri veidoja pieminekļus. Ir saglabājusies kāda teika par interesantu parašu un ticējumu saistībā ar dzirnakmeņu kalšanu, Dzirnakmeņu kalšanas meistars (dzirnkalis), saulei vēl neesot uzausušai, piegājis pie akmens, no kura bija paredzējis kalt dzirnakmeni, un pa to uzsitis ar āmuru, t.i., to nositis. Tā ir ļoti sena ticējuma palieka, kurā cilvēks iztēlojas, ka akmens ir dzīvs. Pēc tam jau bija iespējams ap to izrakt zemi un sākt kalt.

Malšana bija viens no grūtākajiem monotonākajiem vienkāršajiem māju darbiem. Ar malšanu nodarbojās sievietes un vīrieši, parasti agri no rīta. Vējdzirnavas vairāk nekā tūkstoš gadu ir bijušas uzticami un neaizvietojami zemkopja draugi. Vēsturiski avoti apstiprina, ka pirmās vējdzirnavas radās Ķīnā. Vēl šodien Ķīnā un citās Āzijas valstīs var atrast senākā tipa dzirnavas. Pirmās horizontālās ass vējdzirnavas ēģiptieši uzbūvēja aptuveni 400 gadus pirms Kristus. Eiropā šādas vējdzirnavas parādījās veselus tūkstoš gadus vēlāk. Gallijā pirmās dzirnavas tika uzbūvētas ap 500. gadu, savukārt Lielbritānijā — 838. gadā. Vācijā tās iereadās VIII—IX gadsimtā, Skandināvijā un Polijā tās sāka celt XII gadsimtā. Eiropas vecāko vējdzirnavu attēli ir saglabājušies no XII gadsimta.

Kopš XIII gs. dzirnavās sāka malt graudus priekš maizes cepšanas, dzīvnieku barošanas, putraimu gatavošanas. Līdz XIX gs. vidum tiesības celt dzirnavas, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību, bija tikai feodāļiem. No dzirnavām viņi saņēma lielu peļņu. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1861. g.) dzirnavas celt varēja arī zemnieki. Tajā laikā vējdzirnavas it īpaši izplatījās Šauļu, Skodas un Jonišķu rajonos. 1891. g. Lietuvā bija 161 vējdzirnavas. XIX gs. nogalē no visām Lietuvas dzirnavām vējdzirnavas veidoja 54%, bet ūdensdzirnavas — 43%. XX gs. sākumā vēja un ūdensdzirnavu celtniecības laiki bija noslēgušies, un dzirnavu, kas bija atkarīgas no dabas apstākļiem, celšana vairs neatmaksājās.

Par dzirnavām ir saglabājusies bagāta mutvārdu folklora teiku, pasaku un leģendu veidā.

Spilgtākie lietuviešu frazeoloģismi par dzirnavām:

  • „Kā vējdzirnavas“ (par ļoti runīgu cilvēku);
  • „Iet caur dzirnavām“(būt muļķim);
  • „Ar rāceņiem aizbraukt uz dzirnavām“ (sarunāt niekus);
  • „Kā uz dzirnavām ar bietēm“ (par tādu, kurš runā niekus);
  • „Liet ūdeni uz dzirnavām“ (atbalstīt);
  • „Kauties ar vējdzirnavām“ (ar iedomātu pretinieku).

Dzirnavas savdabīgi apraksta šādi lietuviešu folkloras sakāmvārdi un parunas:

  • „Dzirnavās bijis, miltiem neaplipis neiziesi“;
  • „Lai uz dzirnavām katrs nāk ar savu maisu“;
  • „Uz dzirnavu kalna ir sauss kā uz delnas“;
  • „Ja dzirnavas griežas, zemniekam būs sātīgs vaigs“;
  • „Maļ ar mēli kā ar dzirnavu spārniem“;
  • „Smagas dzirnavas smalki maļ“.

Meldera platās piedurknes ir atrodamas sakāmvārdos:

  • „Kunga dāma un dzirnavnieka cūka badu nepazīst“;
  • „Labi dzīvot kā dzirnavnieka cūkai“;
  • „Trekna kā dzirnavnieka govs“.

Dzirnavnieks, paceldams rokas, it kā pārbaudījis, vai maisos birstošie milti ir kārtīgi samalušies, tādējādi piebērdams arī savas platās piedurknes. Pēc tam, it kā nopurinādams rokas, miltus no piedurknēm izbēris. Tādā veidā dienas laikā sakrājies tik daudz miltu, ka, tos saslaukot, dzirnavnieka cūkas vai govs nekad nav bijušas badā. Ar dzirnavām saistās daudz atgadījumu, māņticības un simbolu. Lietuvas dienvidos, Suvalkijā, zina stāstīt, ka, ja dzirnavu spārni ir nostājušies kā krusts, uz dzirnavām braukt nedrīkst. Ja spārni ir nostājušies X pozīcijā, tad braukt drīkst. Labi sadzīvot bija jāprot uz vienas upes darbojošos ūdensdzirnavu saimniekiem. Dzirnavnieks, būdams sadusmojies uz zemāk esošu dzirnavu saimnieku, varēja atvērt slūžas un kaimiņu applūdināt.

Pasauli iespējams iztēloties kā lielas dzirnavas. Tās gluži kā zeme griežas ap savu asi. Tas ir simboliski, ka vējdzirnavām parasti ir četri spārni kā četras debespuses vai četri gadalaiki. Tāpat ir arī četri vēji — kā četri pasaules virzieni. Uz vējdzirnavām ir iespējams attiecināt šīs pasaulē eksistējošās laika un kustības īpašības.

Muižas ansambļa ziemeļu daļā 1823. g. uzceltās vējdzirnavas ir labi saredzamas no Linkuvas ceļa. Dzirnavas no pārējām muižas ēkām atšķiras ar vertikālu siluetu un muižā ir ļoti svarīgs orientieris. Muižas vējdzirnavas ir apaļas formas, vertikālas un uz augšu sašaurinās. Ēkas pamati un sienas ir mūrētas no laukakmeņiem. To fasādi rotā tumšas grants un vietējā dolomīta šķembas.

Pēc otrā pasaules kara vējdzirnavas tika pārveidotas par skābbarības torni, vēlāk — cementa noliktavu. Logu ailes bija aizmūrētas, sienas no iekšpuses apmūrētas, tāpat bija nojaukts viens stāvs un uzlikts jauns jumts. Tagad atjaunotajās vējdzirnavās darbojas ekspozīcija.

Šobrīd saskaņā ar projektu „ Lielākās muižas Lietuvā Pakrojas muižas piemērošana daudzfunkcionāla tūrisma vajadzībām“ notiek muižas ēku rekonstrukcija. Šis projekts tiks īstenots līdz 2013. gada vasarai.